2. Pāvila vēstule Korintiešiem 12:6-10. Dažādas atkarības ir viena no sērgām kas ir plaši izplatījušās mūsu sabiedrībā. Ir dāžādas programmas, kas plaīdz ar tām tikt galā. Taču šīs atkarības biežu nav cēlonis, bet gan sekas – mēģinājums aizbāzt kādu savu caurumu. Jonas grāmatas 2.nodaļā pravietis atrod sevi zivs vēderā un žēlīgi un patiesi lūdz Dievu pēc palīdzības. Dievs ir katru cilvēku radījis ar kādu nepilnību dvēselē un ar garīgām slāpēm, lai būtu vēlme šo nepilnību aizpildīt. Būtu labi to aizpildīt ar Dievu, kurā meklēt savu pilnību un mieru. Taču pasaule un sātans piedēvē daudz šķietami pievilcīgas iespējas. Izmantojot atkarības, lai aizpildītu garīgo tukšumu, tās ar laiku kļūst par elku, par galveno prioritāti. Vai Dievā balstītais ceļš ir vienkāršs un viegls? Nē, par to liecina Pāvila un Kristus pieredze. “Es trīs reizes esmu piesaucis Kungu, lai sātana eņģelis no manis atstājas. Un Kungs man sacīja: tev pietiek ar manu žēlastību, jo mans spēks top pilnīgs nespēkā.” Īstermiņā ats sagādāja Pāvilam ciešanas, taču ilgtermiņā viņš atnesa Kristietību uz Eiropu – pagāniem. Būs reizes kad būs grūti, nāks kārdinājumi iet vieglo ceļu. Neviens neesam imūni pret šādām domām. Taču godam mēģināsim netikties pēc viltus dievībām. Kristus katram no mums saka – Tev pietiks ar manu žēlastību. Un varbūt vienu Kolas glāzi.