Lk 7:11-17
Katram sava sāpe ir tā tuvākā, lai arī cik mēs esam līdzjūtīgi. Ja kāds nāk mūs mierināt ar nepareiziem vārdiem, pat ar labiem nodomiem, tad rezultāts var būt gluži pretējais, varam pat sadusmoties par stāvokļa neizpratni.
Ja kāds vecajā derībā būtu ar , tad tas ir Ījabs. Trīs draugi centās uzvelt viņam vainas sajūtu it kā viņa grēcīgums ir iemesls viņa nelaimēm. Mēs to zinām, ka tas tā nav. To zināja arī Ījabs. 16.nodaļas sākumā – teiktdams saviem mierinātājiem: “Daudz ko tādu jau esmu dzirdējis! Nelāgi mierinātāji jūs!” Viņam nu ir gana un tukši vārdi nekādu labumu nenesīs.
Šo var savienot ar sprediķa tekstu. Atraitne bija nonākusi strupceļā, viņai reāli draudēja bada nāve. Te pienāca kāds svešinieks un saka neraudi, un tie bija cietsirdīgākie vārdi, jo šoreiz asaras bija īstajā vietā, jo nekas vairs līdzēt nevar – dēls ir miris.
Taču te ir citādi! Lūka šeit raksta, ka nelielu detaļu, to saka Kungs, kas jūdiem nozīmē Dievu. Tā ir pirmā reize, kurā Lūka nosauca Jēzu par Kungu. Jēzus var padarīt pat nāvi par atgriezenisku, ko Viņš arī pierāda.
Tas apkārtējiem bija šoks, lai arī patīkams, bet tomēr šoks.
Atraitnes dēla piecelšana parādīja apkārtējiem, ka Jēzum ir pamātīga aizmugure. Ja Viņš mūs aicina uz paliekošu dzīvību un uz uzvaru pār nāvi, tad viņam ir pilnas tiesības teikt – neraudi, jo vairs nebūs nekāda iemesla bēdām.